Tā mēs projektējam jeb, uz kurieni ved lepnā norāde (+ FOTO)

Tūkstošu vērtā norāde ved “uz nekurieni”, kamēr īstais ceļš uz apdzīvoto vietu atrodas trīs kilometrus tālāk un ir apzīmēts ar necilu izkārtni.

VAS Latvijas Valsts ceļi rīkotajā profesionāļu diskusijā par ceļu būvdarbu projektēšanas kvalitāti tika spriests par daudzām problēmām, tostarp par to, kas atbildīgajām instancēm līdz kvalitatīvi strādāt. Var piekrist daudzam, taču ne visam. Lūk, viens piemērs no Gulbenes puses, kas savās bildēs burtiski kliedz: KĀ TAS IESPĒJAMS?

Šis projektētāju un būvnieku “meistardarbs” atrodas uz 10 km garā rekonstruētā Gulbenes-Madonas šosejas posma, kas ekspluatācijā tika nodots 2019.gadā.

Attēlos redzama pamatīga un, visticamāk, daudzus tūkstošus izmaksājusī norāde uz apdzīvoto vietu Galgauska, kas nezināmu ceļotāju ieved tādā ceļā, kas pavasaros un rudeņos, iekrītot noteiktiem laika apstākļiem, praktiski nav izbraucams. Mūsu reportāžā jūs varat redzēt šo ceļa posmu tagad, kad laika apstākļi ir daudzmaz labvēlīgi, taču jau tagad var noprast, ka šis ceļš ir pamests likteņa varā un nekādi atjaunošanas darbi te nenotiek. 

Tas ir šaurs un bedrains, brauktuves virsma daudzās vietās iegrimusi, ūdens novadgrāvji aizauguši. Situāciju vēl vairāk pasliktina lauksaimnieki, kas laukus piearuši līdz pašai ceļa malai un ar savu smago tehniku veido arvien dziļākas bedres. Vietējie šo situāciju, protams, pārzina, bet, ko lai saka tūristi, smagās tehnikas vadītāji un tie, kas uzticas ceļa zīmēm? 

Tikmēr īstais un ar asfaltu klātais ceļš uz Galgausku atrodas tikai 3 km tālāk Madonas virzientā. Norāda uz to parasta dažus simtus (?) vērta ceļa zīme, kas uzstādīta pamatīgi pārveidota krustojuma malā. Agrāk šeit bija melnais punkts ar daudzām avārijām, taču tagad tas novērts. Tas, protams, labi, taču arī šajā vietā nav iztikts bez kļūdām.

Runa ir par mazo saliņu un brauktuves platumu abās pusēs šim drošības risinājumam. Platums tur tika atstāts tik mazs, ka lielgabarīta tehnika uz Galgausku vai Tirzu nespēja iegriezties, neizķerot drošības saliņu (braucot no Madonas puses) vai nebojājot nomali (no Gulbenes puses), tādēļ nereti bija vērojama situācija, kad “fūres” iebrauca pretējā joslā, lai nogrieztos “pa taisno”.

Vairāk kā pēc pusgada būvnieki, vērojot iebrauktās rises, apķērās, un paplašināja brauktuvi, pieberot sīkas šķembas, taču, kas liedza to izdarīt agrāk? Ja tie ir standarti, tad “metam tos miskastē”, kā teica Timrots. 

Interesanta ir arī vietējo ceļa uzturētāju attieksme, jo, kad vietējais laikraksts uz šīm nebūšanām norādīja, atbildīgās amatpersonas vien noplātīja rokas – mēs jau neko, tas bija projektā…