Nissan Leaf – atpakaļ nākotnē jeb štepselis uz nakti

Kaut kad nesen televizorā varējām vērot Top Gear epizodi, kurā Džeremijs Klārksons testē Nissan Leaf. Atklājās, ka centrālais elektromobiļu trūkums ir nevis smieklīgi maza sniedzamība un smieklīgi augsta cena, bet gan… garlaicība.

Pelēka, mokoša garlaicība, kas uzmācas no nekā nedarīšanas laikā, kamēr Leaf no parasta sienas kontakta piesūcina savu milzu akumulatoru ar tālākai kustībai nepieciešamajām kilovatstudām.

Un, lai ko mums stāstītu Nissan, baterijas paēdināšanai patiešām nepieciešamas veselas 12 stundas. Iztēlojieties, ka kaut ceturtdaļa pilsētas piepeši pārietu uz elektromobiļiem, un ātri vien apjēgsit, kāda paralīze piemeklētu ikdienas dzīvi. Protams, izpriecas dēļ dažas neērtības var pieciest. Šajā vasarā es tā arī izdarīju. Piekritu iesaistīties avantūrā, kuras iznākumu varēja paredzēt jau no paša sākuma. Nissan pārstāvja pamudināts, es startēju ar Leaf žurnālistu rallijā.

Ja tas būtu minirallijs, kas aprobežojas ar pāris apļiem ap Bastejkalnu, viss būtu labākajā kārtībā. Taču preses ralliju rīko lietuvieši, un viņi uzskata par savu pienākumu izstiept šo jautro štelli vismaz divu dienu garumā, ja neskaita paģiru lāpīšanu pēc apbalvošanas vakara, un piedevām piešķirt sacensībām internacionālu skanējumu, savienojot rūcošā tiltā Rīgu, Liepāju un Klaipēdu. Ja esat cik necik pazīstami ar Baltijas valstu ģeogrāfiju un pašreizējo elektroauto sniedzamības standartu, tad, smieklos raustīdamies, jau esat pakrituši zem galda.

Taču jūs nepazīstat Mindaugu no Nissan Baltic. Nezinu otru tādu cilvēku, kurš jebkuru pustukšu glāzi vienmēr saskata pa pusei pilnu, – pat ja pašas glāzes nemaz nav. Divu Leaf noturēšanai pie dzīvības tika mobilizēti visi jelkā ar elektromobilitāti saistītie prāti. Galarezultātā mums bija kabeļi, 170 kilogramus smags portatīvs strāvas pārveidotājs un atbalsta mikroautobuss šī skapja pārvadāšanai. Pēc Mindauga aprēķiniem, sacīkšu Leaf vajadzēja braši nostartēt Rīgā, pusdienu pauzē palādēties pirms ceļa uz Skrundu, un paša spēkiem sasniegt vismaz Liepāju, ja ne Šventāju.

Lieki teikt, ka nekas tāds nenotika – neviens no rūpnieciski izgatavotajiem superpārveidotājiem nedarbojās, pusdienu pauze organizatorisku iemeslu dēļ no 55 minūtēm saruka līdz piecām, un kamēr atpakaļrāpulīgie konkurenti ar gaļas pankūku vienā un rallija leģendu otrā rokā nesās uz savām nicināmajām iekšdedzes automašīnām, optimistu karalis pieņēma vienīgo loģisko lēmumu – iesaistīt jau tā uzburbušajā Nissan Pressformance vienībā evakuatoru. Tātad uz jautājumu, vai ar elektromobili var piedalīties rallijā, es varu atbildēt apstiprinoši – jā, var! Ja vien jums ir evakuators, atbalsta buss, vieglā mašīna ar pacietīgu igauņu šoferi, kas ved ekipāžu, un mazliet traks lietuvietis, kas to visu noorganizē.

Pirms ievilkšanas elektriskajā taborā nemaz nenojautu, ka šādā epopejā pienāk t.s. neatgriešanās punkts gluži kā agrīnajās ekspedīcijās. Senatnē tas nozīmēja, ka atpakaļceļam gluži vienkārši nepietiktu pārtikas, pat ja apēstu zirgus, neglītākos kalpus un viņu sandales. Tāpēc labāk doties tikai uz priekšu, cerībā, ka priekšā gaida svešzemju netikles ar vīnogu pilniem groziem. Pusceļā starp Rīgu un Liepāju arī mums tapa skaidrs, ka sliktāk vairs nebūs, un nav vērts bažīties par to, ka lietuviešu Leaf vēl var nobraukt 43 kilometrus, bet mūsējais – tikai 34. Tik un tā tie abi apstāsies, nesasnieguši naktsmājas.

Un te nāca klajā vēl viena elektromobiļa nezināmā puse, šoreiz gan gaišā. Tas ir kolosāls socializēšanās rīks. Braucot ar dīcošu aparātu tur, kur tam nevajadzētu braukt, jūs pastāvīgi esat uzmanības centrā. Cilvēki, kas citkārt jums pat piepīpēt nedotu, acumirklī gatavi piešķirt savas mājas jaudīgāko rozeti, pat ja paša auto pa nakti jāatstāj uz ielas par prieku vietējiem zaglēniem. Ja šosejas malā izmestu izmisušu e-mobiļa īpašnieku ar striķa galu rokās un turpat līdzās novietotu apveidos izteiksmīgu blondīni pie dzeltena kabrioleta ar vaļēju motorpārsegu, viņai nebūtu ne mazāko izredžu. Visa pasaule gatava sadoties rokās, lai tikai tu piepildītu savu idiotisko ieceri – nobraukt 600 kilometrus ar mašīnu, kas knapi spēj novilkties simts.

 

Ikvienā galapunktā un starppunktā tu esi spiests komunicēt ar visdažādākajiem ļaudīm, lai atrastu pieeju kārotajai rozetei. Turklāt Leaf ir izvēlīgs aparāts, un atsakās baroties no kura katra pagarinātāja. Neticēju savām acīm, astoņos no rīta konstatējot, ka vienpadsmit stundu ir bijis par maz, lai tas sasodītais verķis atkal spētu nobraukt 130 kilometrus, pat ja turpināsim draudzīgi svīst bez gaisa kondicionētāja. Pa šo laiku Ventspilī piekrauj kuģi pilnu ar kāliju, un vēl aizsūta jūrā.

E-mobilitātes propagandistu skatījumā elektromobilis ir kā viesis no nākotnes, progresa vēstnesis un jaunas ēras aizsācējs. Patiesībā tas atsviež mūs vismaz simt gadus senā pagātnē, kad ļaudis ceļoja lēni un pat salīdzinoši īsos pārgājienos bija spiesti meklēt iebraucamās vietas, kur atpūtināt zirgus un pārlaist nakti. Leaf sniedzamības potenciāls, reizināts ar ātrās uzlādes staciju skaitu, noved pie secinājuma, ka, pieaugot elektromobiļu lietotāju skaitam, šoseju malās atkal uzplauks krogi un iebraucamās sētas ar staļļiem, kur auzu vietā pasniedz rozeti.

Taču tās ir detaļas. Lai gan Leaf ir tikpat pielāgots braukšanai pa sacīkšu trasi kā bērnu vannīte, rallijā mēs pat nepalikām pēdējie. Tādējādi misiju var uzskatīt par izpildītu. Un, atšķirībā no Džeremija, man nevienu mirkli nebija garlaicīgi.