iAuto.lv lasītāji vērtē pirmos “Latvijas Gada auto” pretendentu auto (+ foto)

Paldies par iespēju piedalīties lieliskā pasākumā un izbraukt ar dažādākā kalibra jauniem automobiļiem. Pievienoju savus iespaidus par visiem testa auto.

KIA Sportage

KIA ir viens no tiem auto, kas pēdējos gados pamatoti ir mainījis sabiedrības priekšstatus, kļūstot par iegādei nopietni apsveramu auto starp līdzšinējiem Eiropas un Japānas milžiem. Īpaši var uzsvērt uzlabojumus materiālu izvēlē un estētiski loģisku slēdžu izkārtojumu parādīšanos KIA modeļos pēdējā piecgadē – turklāt, tas viss ir godam nostrādāts. Tas viss piemīt arī testa automobilim – pilnpiedziņas KIA Sportage ar 1,6 litru 177ZS benzīna turbo motoru brangākajā komplektācijā, kura cena ir aptuveni 32 000 EUR. Lai arī no ārpuses Sportage liekas īss mazs un šaurs, iekāpjot salonā tas pārsteidz ar plašumu. Ļoti ērti var iekārtoties gan pie stūres, gan arī pasažieru sēdekļos priekšā un aizmugurē. Vienīgi, gara auguma cilvēkiem aizmugurē būs jāsadzīvo ar uzmācīgo jumtu, it īpaši versijās ar stikla panorāmas jumtu. Toties aukstā laikā arī aizmugurē sēdošie pasažieri varēs sildīties apsildāmā zvilnī. Sportage nelepojas ar milzīgu kravas telpu aizmugurē, taču četru cilvēku mantas nedēļas nogales izbraucienam tajā varēs ievietot, un elektriskā bagāžnieka vāka piedziņa ļaus palikt tīrām rokām.

Aprīkojuma ziņā automobili varētu vērtēt ar atzīmi teicami – komforta un drošības aprīkojumu pārbagātība, tai skaitā arī autonomā avārijas bremzēšanas funkcija (to gan nenācās izmantot).  Līdz izcilam vērtējumam aprīkojumā pietrūkst mazas taču būtiskas lietas, kuras ikdienā tiek izmantotas visbiežāk – prasās kvalitatīvāka skaņas sistēma (skaņas iestatījumu maiņa un ekvalaizers īsti nepalīdzēja), kā arī dzidrāks multivides displejs, kurš pašlaik izskatās diezgan miglains. Arī atpakaļskata kameras attēls bija vāji attēlots.

Pie stūres atrast ērtu sēdpozīciju ir ātri un vienkārši – elektriskie sēdekļi piedāvā dažādas regulējumu kombinācijas, kā arī stūre regulējama gan augstumā, gan dziļumā, kas mūsdienās jau ir kļuvis par zināmu standartu. Tomēr, neskatoties uz komfortablo vadītāja vietu, KIA Sportage vadīšana liekas pārāk sintētiska – pietrūkst stūres precizitātes un sasaistes ar ceļu. Stūrei gan ir izteikts nulles punkts, taču pagriežot stūri ārpus tā, ceļu nākas nedaudz taustīt. Situāciju gan uzlabo sportiskas braukšanas režīms,  bet arī ne līdz galam. Gaitā KIA Sportage ir gana komfortabls, taču uz nelīdzenāka asfalta un grants ceļa uzvedas diezgan nervozi un drebelīgi. To iespējams var novērst, uzliekot mazāka izmēra diskus.  Motora jauda šai mašīnai ir pietiekoša – problēmas paātrināties un apdzīt dažādos ātrumos nebūs, tomēr automātiskā kārba nav no tām, kas reaģētu momentā. Patiesībā tā ir diezgan gausa. Vēl neizprotamāki ir pārnesumu pārslēgšanas sviras pie stūres, kas ātrumus pārslēdz vēl lēnāk, nekā tas notiek automātiski.

Rezumējot, jāsaka, ka KIA ir izdevies augstvērtīgs automobilis, kas ir gana plašs un komfortabls, turklāt simpātisks gan eksterjerā, gan interjerā. KIA Sportage ir variants, kurš noteikti ir jāapsver pirms jauna pilsētas SUV pirkšanas, tomēr domāju, ka tas nebūs īsti piemērots azartiskas vadāmības alkstošiem cilvēkiem.

BMW X1

Uzzinot, ka BMW X1 būs pieejams testa braucienā, nopriecājos par iespēju sēsties pie stūres automobilim, ko būvējis viens no pasaulē augstvērtīgāko auto ražotājiem. Iepriekš no jaunākajiem BMW modeļiem ir bijis gods braukt ar 5. sērijas F10 modeli, kas atstāja teju vai paša ideālākā auto iespaidus – tehnikas, komforta, funkcionalitātes.  50 000 EUR jeb tik, cik maksāja šis 5. sērijas modelis, maksā arī nule testētais BMW X1 ar 192 Zs spēcīgu 2 litru benzīna turbomotoru, Steptronic automātisko ātrumkārbu un četru riteņu piedziņu, kas sadalīta 40:60 attiecībā par labu aizmugurējai asij.

Jāsaka, ka no ārpuses automobilis izskatās ļoti elegants un dārgs – ieturēts lielo brāļu X5 un X6 stilā. Nenoliedzami jaunais X1 ir daudz simpātiskāks un ar lielāku premium sajūtu, kā iepriekšējās paaudzes modelis. Bet vai tas attaisnos savu cenu?

Salons ir gana plašs gan vadītājam, gan pasažieriem, un bagāžai atvēlēti visai iespaidīga 505 litru telpa, kuru var palielināt par līdzenu kravas nodalījumu, nolokot aizmugurējo dīvānu. To, ka BMW nes driver’s car tēlu, parāda tas, ka ērtākās sēdvietas ir priekšā. Aizmugurē garāki pasažieri varētu sūdzēties par ceļgalu duršanos priekšējo sēdekļu plastmasas apdarē un arī par pārāk līdzeno un cieto muguras atzveltni aizmugurējos sēdekļos. Taču šeit, atšķirībā no KIA, garu pasažieru galvas nedursies griestos. Tiesa, ādas apdare šķiet ļoti augstvērtīga un eleganta. Arī nepulēta koka apdare priekšējā panelī un durvīs liek atcerēties, ka auto tomēr ir no dārgā plaukta. Tomēr neliela darvas karote ir tikusi arī medainajā BMW salonā, proti, glāžu turētājs aizmugurējā elkoņu balstā ir veidots no nepiedodami lētas plastmasas, kas liek šaubīties par tā mehānisma ilgmūžību un pilnīgi lec ārā no kopainas.  Arī skaņas izolācija šai automašīnai ir vājāka, nekā lētākiem krosoveriem – šalkoņa no aizmugurējiem riteņiem ir stipri liela, kas visai negatīvi pārsteidz 50 000 EUR vērtā automobilī. Turklāt arī audiosistēmas skaņa varēja būt daudz baudāmāka – var jau būt, ka to nomāca troksnis no aizmugurējiem riteņiem.  

Šajā automobilī pie stūres var iekārtoties ļoti ērti – uzteicami ir priekšējie sēdekļi, kas ir ļoti noturīgi arī veicot straujākus manevrus (atšķirībā no sēdvietām aizmugurē). Lieliskā informācijas un izklaides sistēmas ekrāna un tā novietojuma dēļ, nav nepieciešamības pēc vēl viena informācijas ekrāna starp ciparnīcām mērinstrumentu panelī – tur X1 uzrādās tikai lakoniska informācija par izvēlēto ātrumu, degvielas patēriņu, nobrauktajiem kilometriem. Pārējā detalizētā informācija pieejama centrālajā displejā, kuru var vadīt ar grozāmu slēdzi viduskonsolē. Tiesa gan, ar tā darbības principiem ir jāiepazīstas pirms braukšanas uzsākšanas, jo viss nenotiek tik intuitīvi, kā sākotnēji varētu šķist – var jau būt tāpēc, ka ikdienā ir pārāk pierasts pie bakstīšanās skārienjūtīgā ekrānā. Labi, ka daudzas funkcijas var veikt arī ar slēdžiem uz stūres.

Salīdzinot ar KIA Sportage automobilī pieejamo automātisko kārbu, BMW Steptronic reaģē zibenīgi un 192 zirgspēki ir uzreiz gatavi raut automobili uz priekšu. Stūre ir informatīva un precīza, tās jutību ir iespējams arī regulēt, izvēloties starp trīs braukšanas režīmiem – sport, comfort un eco. Tie maina ne vien stūres jutību, bet arī amortizatoru cietību un gāzes pedāļa reakciju. Sporta režīmā stūre kļūst cietāka un precīzāka, taču prātīgāk būtu izvēlēties komforta režīmu, kas arī piedāvā  gana precīzu stūres un gāzes pedāļa reakciju, bet mīkstāku un komfortablāku gaitu. Lai gan ar visu to, X1 ir visai ciets automobilis, kas Latvijas lāpītos asfalta ceļus uzņem ar krietnu automašīnā sēdošo papurināšanu – īpaši to sajutīs tie, kas sēž uz cietā aizmugures sola.

Noslēgumā jāsaka, ka jaunais X1 ir labāk izdevies par savu priekšgājēju, tomēr par šādu cenu es ieteiktu daudz rūpīgāk izvērtēt tā konkurentus. Viduvējs gaitas komforts un troksnis salonā ir vilšanās automobili, kas nāk no augstā plaukta. Varbūt to mainītu mazāka izmēra disku izvēle un atteikšanās no RunFlat riepām. Kopumā jāsaka, ka pat tehniskos parametros ekvivalents pirmās paaudzes VW Tiguan piedāvā vairāk komforta un braukšanas baudas augstvērtīgā ietvarā par daudz zemāku cenu, nekā jaunais X1. Arī tiešais X1 konkurents Audi Q3 atstāj labāku iespaidu un ir lētāks.

Renault Talisman un Renault Megane

Ar abiem Renault modeļiem izvērtās visinteresantākie un pozitīvām emocijām bagātākie testa braucieni. Pirmkārt Renault jaunākajiem modeļiem ir kur piesiet acis – tie ieguvuši krietni elegantākus vaibstus, nekā iepriekšējie Renault modeļi, un nepārprotami izlec no viendabīgā transporta pūļa – Megane nenoliedzami piesaistīs vairāk acu pāru, nekā Golf. Arī iekšpusē vairs nedominē Renault tik raksturīgā cietā plastmasa, lai gan franču autoražotājs no tās nav atteicies pavisam. 

Visvairāk uzmanību piesaista lielais Teslas stilā veidotais 8,7 collu lielais informācijas un izklaides sistēmas ekrāns, kas pavēra iespējas automašīnā saregulēt visu ko – sākot no klimata, navigācijas, braukšanas režīma līdz pat salona krāsu noformējumam. Tam visam vēl klāt nāk jaunatklājēja azarts un neviltots bērna prieks par to, ka beidzot ir izdevies pat iemācīties rīkoties ar salona klimata kontroli. Intuitīvi un ērti tas nav, bet braukšana var pagaidīt – tiešām interesanti izpētīt un apgūt visu, ko un kā sniedz šī sistēma.  Ekrānam apkārt apjozts lētas plastmasas rāmis, kurā iestrādātas arī skārienjutīgas īsceļu pogas. Tās gan varēja aizvietot ar mehāniski nospiežamiem slēdzīšiem – braucot tomēr grūti trāpīt.

Gaitā Megane ir ļoti pārliecinoša.  1.6 litru 130 zirgspēku dīzeļdzinējs ir atsaucīgs un teicamu atbalstu sniedz stingrie, bet komfortablie krēsli. Stūrēšana ir gana precīza un informatīva, taču Golf tomēr ir precīzāks. Automātiskā pārnesumu kārba gan būtu daudz labāks pavadonis un arī interjeram būtu vairāk pieskaņota. Manuālās 6 pārnesumu kārbas pārslēgšana notiek ļodzīgi un nepārliecina arī tās plastmasas apdare.  Vēl satraukumu lielo pēdu īpašniekiem varētu sagādāt bremzēšana. Man ar 46. izmēra apaviem itin bieži gadījās aizķerties aiz paneļa apšuvuma malas, kas traucēja nospiest bremžu pedāli. Gadījumos, kad nepieciešama strauja rīcība, šī problēma varētu būt kritiska. Taču kopumā Megane atstāja ļoti labu iespaidu – augstais komforta līmenis un atsaucīgais dzinējs bija labs ceļabiedrs. Šis auto būs piemērots tiem cilvēkiem, kuriem patīk, ja kaut kas ir jāizzina, nevis, ka viss uzreiz ir skaidrs. Ar Talisman gāja līdzīgi un abi Renault markas automobiļi testa braucēju brigādi nodarbināja vispamatīgāk, jo francūžu radošā pieeja slēdžu un funkciju izvietojumam stipri atšķiras no konservatīvajiem vācu auto, kā arī japāņu un korejiešu braucamrīkiem. 

Arī Renault lielais sedans Talisman pārsteidza pozitīvā nozīmē un man kļuva par šī testa simpātiskāko auto. Lai arī abiem modeļiem ir vienota dizaina valoda gan eksterjerā, gan interjerā, Talisman ir vēl kvalitatīvāk apdarīts, kā Megane, kas pašsaprotami, jo Talisman tomēr ir augstākas klases auto.  Tas arī atbilstoši uzvedās – prot gan cieņpilni un graciozi iejusties limuzīna lomā (aizmugurē vieta ir ērta un plaša), gan arī papriecēt auto vadītāju ar dinamiskākiem manevriem, kad pasažieri izlaisti. Cenas ziņā tiešākais konkurents Talisman būs Škoda Superb, taču Renault ar šo modeli varētu pārvilināt topošos VW Passat pircējus. Vēl iespaidīgāks varētu būt universālis, vienīgi Renault varētu vēl vairāk atteikties no lētākās plastmasas izmantošanas. Un, ja šis modelis vēl spēs labi saglabāt savu vērtību, tad konkurentiem noteikti jāsāk satraukties

Nissan Navara

Bieži dzirdams teiciens par dažiem automobiļiem, ka ar to no bezceļiem var doties pa taisno uz operu.  To var attiecināt arī uz Nissan Navara pilnākajā komplektācijā – jeb auto ir iespaidīgs un gabarītos lielākais testa dalībnieks. Iesēžoties automašīnas ādas sēdekļos, pameta sajūta, ka būtu iekāpis bezceļu bobikā, kas galvenokārt paredzēts smagāku darbu veikšanai – kārtīgs luksuss ir skāris arī šķietamu darba zirgu. Arī aprīkojums tik pamatīgs, ka nopietni jāaizdomājas par to, kas vēl varētu pietrūkt  Ērtu sēdvietu var atrast ļoti ātri, un augstā sēdpozīcija un pārredzamība atgādina troni.

Nissan Navara varbūt varētu dēvēt par bezceļu karali (to gan vēl pa īstam neizdevās notestēt), bet to nekādi nevarētu teikt par šoseju. Ar tukšu kravas kasti dūšīgais pikaps ir ļoti tūļīgs un drebelīgs. Arī 193 Zs 2,3l dīzeļdzinējs komplektā ar automātisko pārnesumkārbu intensīvas satiksmes apstākļos uz Ainažu šosejas lika kārtīgi apdomāt, vai uzsākt apdzīšanu, jo Navara ātrumu uzņēma samērā gausi.  Lielais spēks vairāk parādās zemākos ātrumos.

Viens ir skaidrs – ar šādu cenu (teju 40 000 EUR) un aprīkojumu Navara nekļūs par bieži sastopamu viesi Latvijas ārēs, lai gan turīgākiem zemniekiem, mežu īpašniekiem un aktīvas atpūtas cienītājiem tas būtu apsverams braucamrīks. Biežāk redzēsim vienkāršāk nokomplektētus pikapus.  Teorētiski tas ir ļoti piemērots arī dažādiem piedzīvojumu izbraucieniem, bet ne pārāk gariem, jo pasažieriem otrajā rindā jāsēž teju vai tupus.   

Opel Astra & Opel Astra Sports Tourer

Savā ziņā Opel Astra šajā testa braucienā bija īpašs uzdevums – attaisnot savu Eiropas gada auto 2016 titulu manā subjektīvajā skatu punktā. Līdz galam gan nepārliecināja, taču lielākoties pozitīvi iespaidi. Patīkami precīza vadāmība un stabila gaita abās versijās, arī 1.4 l 150 Zs benzīna dzinējs ir savos uzdevumu augstumos, gan apsedlots ar manuālo, gan ar automātisko kārbu. Lielākam komfortam tomēr ir jāizvēlas automātiskā, lai gan manuālā kārba arī darbojās pārliecinoši. Ar ieslēgtu Sport režīmu Astras universālis nesatricināmi traucās pa Sējas līkumotajiem ceļiem – stūre ne pa cietu, ne pa mīkstu. Auto uzvedās prognozējami un papildus jauda bija pieejama pie jebkura saprātīga ātruma – problēmu apdzīt nebūs. 

Pārsteidza Astras plašums aizmugurē, kas Sports Tourer tā kā bija gaidāms, bet īsajā versijā arī bija negaidīti pieņemams garam augumam.. Vienīgi problēmas varētu rasties, ja jāiesēžas aiz īpaši gara cilvēka. Taču kopumā Sports Tourer ir labs auto gariem ceļojumiem – četri pasažieri droši varēs izturēt ilgstošus braucienus, kā arī lielais bagāžnieks viesmīlīgi uzņems nepieciešamās mantas. Te gan jāpiebilst, ka, lūkojot pēc Astras šādam mērķim, nevajadzētu skopoties ar papildaprīkojuma izvēli. Pat racionāli skatoties, lai iegādātos vislabāk aprīkoto Astru, pie bāzes versijas nebūs jāpiemaksā astronomiskas summas. Turklāt tādai Astrai būs augstāka tālāk pārdošanas vērtība. Varbūt te arī atrodams Eiropas gada auto 2016 talants – spēja būt vispusīgam. Gan būt vienkāršam un praktiskam darba auto, kuru nebūs dikti žēl nolietot, gan piedāvāt augstvērtīgu komfortu un eleganci. Vienīgi pēc franču auto testēšanas, pietrūka spilgtāku emociju. 

Ford Mustang

Mustangs visas dienas garumā bija kā ķirsītis uz tortes plašajai emociju gammai. Šim automobilim nevajag meklēt racionālus argumentus, jo te valda emocijas. Fords šajā auto ir apvienojis modernu dizainu ar klasiskā ‘muskuļa’ siluetu.  Manuprāt tas ir viens no skaistākajiem pēdējā laikā radītajiem sporta auto. Pie stūres pirmais, kas iekrīt acīs ir dziļā sēdpozīcija un no sēdvietas redzamais milzīgais motora pārsegs. Bija lasīti viedokļi par lētajiem apdares materiāliem, bet velns nav tik melns kā to mālē.  Lēto plastmasu nemaz nepamana un tā šajā brīdī nav svarīga – to nomāc  nepacietība iespiest grīdā.

Par braukšanu runājot,  Mustangs var būt arī diezgan komfortabls braucamais (ja vien nesēž aizmugurējos divos sēdekļos).  Vairāki braukšanas režīmi regulē gan gāzes pedēļa jūtību, gan stūres reakciju un amortizatoru cietību, gan arī akustisko fonu.  Komforta režīms ir salīdzinoši miermīlīgs, bet nedomājiet, ka auto līdz ar to paliks gausāks. Iet kā zvērs, tiesa,  uzvedas prognozējami. Savukārt pārslēdzot jau vidēji aktīvā režīmā (sport), auto kļūst brutālāks, rēkoņa lielāka, un paātrinājums straujāks.  Race mode uz ielāpu bagātā Mālpils ceļa neuzdrīkstējos ieslēgt. Jāsaka, ka, braucot ar šādu vāģi, ir nemitīgs risks palikt bez autovadītāja apliecības, jo ātrumu kaut cik sāk just virs 110 km/h.