iAuto testē: mazais franču universālis “Renault Clio Grandtour”

“Renault Clio” ir pārdotākais šī ražotāja modelis – kopā pārdoti ap 13.5 miljoniem auto. iAuto.lv testē vienu no tiem – universāli “Clio Grandtour”.

“Clio” ir pārdotākais modelis “Renault” saimē – kopš modeļa laišanas klajā 1990. gadā ir pārdoti jau apmēram 13.5 miljoni automobiļi. Šobrīd aktuāla ir “Clio” ceturtā paaudze, kuru ražotājs prezentēja 2012. gadā, un pērn tas piedzīvoja nelielu feisliftu, kuru nezinātājiem varētu būt grūti pamanīt.

Ārpusē minimālas izmaiņas skar priekšējā bufera izskatu. Miglas lukturus no melnā gaisa ieplūdes režģa nu atdala ielaidumi virsbūves krāsās. LED dienas gaismas nu ir integrētas galveno lukturu korpusos, nevis kā iepriekš – atsevišķi zem motora pārsega  malas. Arī automobiļa salonā izskats nav mainījies, vien “Renault” stāsta, ka uzlaboti apdares materiāli.

TEHNISKIE DATI

Dzinēji:

0.9 litru benzīna turbo dzinējs – 90 Zs, 140 Nm,  CO2: 105-114 g/km

1.2 litru benzīna dzinējs – 75 Zs, 107 Nm, CO2: 127 g/km

1.2 litru benzīna turbo dzinējs – 118 Zs, 205 Nm, CO2: 118-120 g/km (iespējams arī ar dubultā sajūga automātisko pārnesumkārbu)

1.4 litru turbo dīzeļdzinējs – 75 Zs(200 Nm), 90 Zs (220 Nm), 110 (220 Nm), CO2: 85-89 g/km

Izmēri:

Garums: 4267 mm

Platums: 1732 mm

Augstums: 1475 mm

Riteņu bāze: 2589 mm

Bagāžnieka tilpums: 445 – 1 380 litri

Pašmasa: 1066 – 1205 kg

Pilna masa: 1607 – 1716 kg

Samērīgas proporcijas un individuāls dizains

Tiesa, iAuto testā devās ar pirmsfeislifta “Clio Grandtour” – 1.5 dCi dīzeļdzinējs ar 90 Zs jaudu, un piecu pakāpju manuālo pārnesumkārbu, “Limited” komplektācijā. 

Ja visai bieži mazās klases universāli izskatās samocīti un neproporcionāli, tad “Renault Clio” ir izdevies ļoti simpātisks. Patiesībā, “Renault Clio”  2589 mm riteņu bāze jau atbilst kompaktklases izmēriem, tādējādi vairāk vietas salonā un proporcijas automobiļa dizainā nav saspiestas.

Ceturtās paaudzes “Renault Clio” redzams vēl iepriekšējās dizaina valodas stūrakmens – priekšdaļā liels logotips no kura uz lukturiem aizved melnas joslas ar hromētiem ielaidumiem, tādējādi automobili padarot vizuāli platāku. Taču atjaunotajā versijā lukturu korpusos integrētās LED dienasgaismu joslas veido “C” burtu, kā aktuālajos “Megane”, “Talisman”, “Espace” un “Koleos” modeļos.

Hromētas detaļas atrodamas arī sānu moldingos un uz bagāžnieka vāka (atkarībā no komplektācijas). Aizmugurējo durvju rokturis noslēpts logu līnijā, tāpēc šķiet, ka durvis ir tikai priekšā, un auto izskatās garāks.

Arī “Clio” seko līdzi tendencēm mazo auto segmentā un to ir iespējams daudzveidīgi pielāgot katrai gaumei. Krāsu paletē var izvēlēties starp deviņām krāsām un izvēlēties arī virsbūvi krāsot divās krāsās, taču šķiet, ka “Renault” vēlas, lai “Clio” būtu nobriedušāks. Salīdzinot ar konkurentiem, paletē nav atrodamas ļoti spilgtas krāsas, kas automobili padarītu pārāk izlecošu.

Tāpat pieejami vairāki polsterējuma un apdares varianti – tiem variējams gan izmantotais audums, gan krāsa. Jāpiebilst, ka “Renault” automašīnu apdarē arvien vairāk izmanto dabai draudzīgus materiālus. Tā dzīvnieku ādas vietā sēdekļus iespējams apšūt ar mākslīgi veidotu materiālu, kas pēc izskata un sajūtām ir līdzvērtīgs ādas apdarei.

Kruīza kontrole standartaprīkojumā, parkošanās sensori ne

Jau bāzes (“Life”) versijā “Clio” ir aprīkots visai bagātīgi – kruīza kontrole, kalnup braukšanas uzsākšanas asistents, apsildāmi spoguļi, riepu spiediena indikators u.c. Testētajā “Limited” standartkomplektācijā papildus iepriekšminētajam vēl ir ādas stūre, multimediju sistēma ar 7” ekrānu, navigāciju “Bluetooth” un USB savienojumiem. Taču par klimata kontroles paketi ar lietus un gaismas sensoru nākas šķirties no papildus 363 EUR, un par parkošanās sensoriem aizmugurē – 242 EUR. Šādi komplektēts testa auto maksā nedaudz virs 16 000 EUR.

“Clio” iespējams vēl papildināt ar tādu aprīkojumu, kā stāvvietā novietošanas asistents, atpakaļskata kameru, parkošanās sensoriem priekšā, aizmugurē un sānos, LED priekšējiem lukturiem, “TomTom” navigācijas sistēmu, panorāmas jumtu u.c. Neierasti autoražotāju tendencēm, “Renault” papildaprīkojuma saraksts nav garāks par standartaprīkojumā iekļauto ekstru uzskaitījumu.

Pārsteidzoši ērti sēdekļi, bet vadības slēdži ir pārāk izkaisīti pa salonu

Lai arī “Clio” ir mazauto, iekāpjot salonā nerodas saspiestības sajūtas (vismaz priekšā). Galva griestos neduras un ar blakussēdētāju gluži plecu pie pleca ar nebūs jāsēž. Vienīgi neomulīgāk varētu būt otrajā rindā, jo vietas tur nav tik daudz, taču ne pārāk gariem pārbraucieniem būs visai komfortabli. Arī universāla virsbūves dēļ pagarinātais C statnis kopā ar ne pārāk lielo logu aizmugurē nedaudz radīs tumšas alas logu.

Taču jāuzteic patiešām ērtie sēdekļi ar noturīgām sānu malām sēdvirsmai un atzveltnēm. Šādus krēslus mazauto segmentā gadās sastapt visai reti un “Renault” ar tiem var rādīt priekšzīmi citiem ražotājiem. Pat gara auguma vadītājiem nenākas ilgi meklēt nepieciešamo sēdpozīciju pie stūres.

Mērinstrumentu panelī aiz stūres braukšanas ātrums tiek attēlots digitāli – ierastajā “Renault” manierē, bet pārējie rādītāji ir veidoti klasiskajās skalās. Priekšējā paneļa vidū atrodas septiņu collu skārienjutīgais displejs, ar ko vadīt dažādas izklaides, informācijas, drošības un komforta sistēmas. Stiprā saules gaismā displejs nelāgi atspīd un ir grūti saskatāms. Arī izvēlnes varēja būt mazliet intuitīvākas.

Zem displeja atrodas divas ventilācijas atveres un klimata kontroles bloks. Multistūre ir ērta, bet ar piecām neērtām vadības pogām. Sākotnēji šķiet, ka ar tik maz pogām viss būs skaidrs, taču nekā. “+” un “-“ taustiņi apzīmē nevis audio skaļuma regulēšanu, bet gan kruīza kontroles ātruma iestatīšanu. Bet kruīza kontrole tik vienkārši vien neieslēgsies – tam paredzēts slēdzis starp sēdekļiem.

Tāpat arī ar taustiņiem stūres labajā pusē, kas atbild par dažādām manipulācijām auto borta datorā –  nē, tik vienkārši tas arī nebūs. Lai pārslēgtu dažādas izvēlnes, talkā būs jāņem poga logu tīrītāja slēdža galā, pamanoties tos neieslēgt. Savukārt audio vadībai izvēlēts klasiskais, neredzamais “Renault” pogu bloks aiz stūres rata. Šāda slēdžu izsēšana pa visu automašīnu ir mulsinoša.

Kopumā salons ir patīkami veidots un lielas pretenzijas pret to nerodas, ja nu vienīgi apdares izpildījuma un materiālu kvalitātes ziņā konkurenti ir nedaudz priekšā. Plašais centrālā paneļa ietvars, kas veidots no cietas, spīdīgas plastmasas, ļoti ātri sakrāj putekļus un pirkstu nospiedumus. Viduskonsole ap pārnesumkārbas sviru apdarīta ar cietu plastmasu, kuru viegli nejauši saskrāpēt.

Spējīgs, taču paskaļš dīzeļdzinējs

“Renault Clio” stūre ir informatīva un precīzi reaģē uz vadītāja komandām. Konkurenti “Volkswagen Polo” un “Ford Fiesta” ir vien nedaudz azartiskāk vadāmi. Arī spriganais 90 Zs dīzeļdzinējs neliek vilties gan pilsētas satiksmē, gan ārpus tās. Tā maksimālais griezes moments pieejams jau pie 1750 apgriezieniem, un šķiet, ka apdzīšana un raita paātrināšanās nesagādās raizes arī tad, ja automobilī būs aizņemtas visas sēdvietas.

Tomēr šis dzinējs ir arī paskaļš, kas komplektā ar samērā vāju skaņas izolāciju būs dzirdams salonā gan stāvot uz vietas, gan braucot pa šoseju. Ja pilsētas satiksmē tam tik lielu uzmanību nepievērš, tad ilgstošā braucienā ārpus pilsētas skaņa šķiet pārāk uzbāzīga. Varbūt situāciju labotu sešu pakāpju pārnesumkārba, ļaujot dzinējam darboties zemākos apgriezienos.

Ražotāja norādīto degvielas patēriņu – 3.3 litrus uz 100 km testa laikā nu nekādi neizdevās sasniegt. 90% šosejas režīmā vidējo patēriņu izdevās noturēt ap 5.5 l/100 km. Pie vienmērīgas braukšanas līdzīgu rezultātu būtu iespējams sasniegt arī ar kādu no benzīna dzinējiem, taču dīzeļdzinēja plusi ir lielāks griezes moments un, azartiskāk braucot, degvielas patēriņš nepieaugs strauji.

Braucienu traucē arī A statņu radītā vēja šalkoņa. Brīžam pat gribas pārbaudīt, vai logi un durvis ir kārtīgi aiztaisīti. Šeit gan vieta anekdotei par to, ja salonā skaļš, tad jāpagriež skaļāk mūzika. “Bass Reflex” audiosistēma, kas pieejama jau standartaprīkojumā priecē ar pieklājīgu skanējumu. Izsmalcinātākām ausīm par 1016 EUR pieejama “Connect & Go” pakete ar “Bose” skaņu sistēmu.

Balstiekārta dažādus ceļa negludumus, ielāpus, tramvaja sliedes u.c. kopumā apslāpē godam, taču asākas bedres un izciļņi būs ļoti jūtami salonā. Nelielu nervozitāti “Clio” izrāda arī iebraucot un izbraucot asfaltā iemītajās risēs.  

Universāla virsbūve “Clio” nepadara daudz praktiskāku

Izvēle starp hečbeku un universāli drīzāk būs gaumes jautājums, nevis praktisku motīvu vadīts lēmums, jo ieguvums nav tik liels. Salīdzinot abus “Clio” virsbūves veidus,  “Grandtour” iegūst par 115 litriem lielāku bagāžas telpu, vai par  234 litriem lielāku, ja nogāžam aizmugurējo atzveltni. Lai gan ciparos bagāžnieka pieaugums šķiet liels, daudz praktiskāks “Grandtour” nekļūst un ar 445 litriem tas noteikti nebūs lielu kravu pārvadātājs.

Ja bieži būs jāved kaut kas tik liels, kā veļas mašīna, tad gan jāskatās kompaktklases virzienā. Ar “Clio Grandtour” to varēs izdarīt, bet nebūs ērti. Turklāt konkurenti bagāžas ietilpības ziņā ir praktiskāki. Taču “Clio” jau standartaprīkojumā ir aprīkots ar tādām lietām, par kurām konkurentiem būtu jāmaksā papildus.

Abās virsbūves “Clio” ir izskatīgs, pamanāms un gaitā patīkams automobilis, it īpaši pilsētas apstākļos. Šaurie priekšējie statņi maz aizsedz skatu uz priekšu, tādējādi gājēji nepazudīs aklajā zonā. Tiesa, lai “Grandtour” urbānajā vidē tiešām justos kā zivs ūdenī, ir nepieciešami parkošanās sensori, jo aizmugure gan ir pārāk nepārredzama.

PLUSI UN MĪNUSI

+ Ļoti ērti sēdekļi

+ Precīza vadāmība

+ Pievilcīgs aprīkojums jau standarta versijā

+/- Sparīgs dīzeļdzinējs, taču skaļš

+/- Pie ierīču darbības un slēdžu izvietojuma jāpierod

+/- Lēti apdares materiāli (kas atjaunotajā “Clio” ir uzlaboti)

– Liels pretvēja troksnis