Raksta autors ir pārliecināts, ka braukt ar elektromobili “vienkārši ir labi un patīkami”, turklāt tas nebūt netraucē doties arī garākos pārbraucienos.
4. diena – plānoti bija mazāk, bet sanāca virs 550 km, kas tāpat ir komforta zonā un var paspēt vēl uz vakariņu laiku nonākt galapunktā pat ar ilgāku gulēšanu, kruasānu lēnāku baudīšanu brokastīs un vēstures atkārtošanu atkārtotā robežas šķēršošanā Spānijas virzienā ar līdzīgu iemeslu kā uz Lietuvas un Polijas robežas. Šis gan izvērtās par emocionāli un finansiāli skarbāku pasākumu, kas gan laikam maz saistīts ar elektrību, bet lietu kārtību un attieksmi. Nekad nemēģiniet iebraukt uz maksas autoceļa, nobraukt kādus pāris kilometrus, viaduktā (pēc uzlādes) apgriezties un braukt atpakaļ. Vismaz Francijā noteikti. Mēģinot samaksāt, automāts “apēd” biļeti, paziņo, ka tā nav derīga un pēc saziņas ar operatoru par aptuveni 10 km liek samaksāt 50 eiro kā par nozaudētu biļeti. Pretīga programmētāju kļūda vai vienkārši neviesmīlība un nekaunība. Tāpat nedomājiet, ka dažviet Spānijas pusē var nokļūt ātrgaitas ceļam esošā pilsētiņā tā otrā pusē, ja pat ir noeja. Jābrauc padsmit kilometri turp un atpakaļ. Ja nav vajadzīga uzlādes stacija – diez vai mēs to visu izbaudītu. Pie atkārtotās iebraukšanas Francijā, lai arī tā bija minēto apstākļu dēļ ne tuvu tik uzkrītoša kā Lietuvā, vērīgie Francijas žandarmi bija ko nelāgu iedomājušies un uzklupa zaļajam auto grupveidā. Kad nekam nevarēja “piesieties” viņi ar uzjautrinātām sejām “spēra ārā” paziņojumu – “uzrādiet vakcinācijas pases”. Franču pusē garantēti pieejamā Ionity dēļ mēs reversā iebraucām atpakaļ no Spānijas puses, kur pirms dažām dienām bija oficiāla un totāla pandēmijas brīvlaišana. Pēc žandarmu apmierinātajām sejām varēja nojaust, ka viņi cerēja uz uzvaru. Ieraugot Latvijas QR kodu par pārslimošanu attiecīgi greznā izdrukā ar Eiropas karogu, kas jau bija sagatavota līdzīgiem “incidentiem” puiši atdeva papīrus un “notinās”, bet kārtējās minūtes tāpat atņemtas un garastāvokli šādas satikšanās neuzlabo. Jāatdzīst, ka līdzīgas blaknes ar elektromobili tomēr var atgadīties biežāk un vairāk ietekmēt plānus, nekā braucot ar parasto auto, kam nav tik būtiski ik pa laikam veikt uzlādi un veikt papildu īsceļus, lai pie šīm uzlādēm nokļūtu un tas viss noteikti “jāieceno” plānojot maršrutu un laika grafiku.
Četras dienas mūsu mājvieta bija netālu no Barselonas. Dzīvojām mazā viesu mājā miniatūrā pilsētiņā Premià de Dalt kalna pakājē ar skatu uz Vidusjūru, kas ir dvīņu pilsētiņa Premià de Mar, kas, savukārt, atrodas ātrgaitas šosejai jūras pusē. Attālums līdz mūsu mērķa objektam – milzīgajam izstāžu kompleksam Fira Barcelona Gran Via bija tieši 31 km, ko arī mērojām pat vairākas reizes dienā. Tas aizņēma no pusstundas agros rītos līdz pat pusotrai stundai dienā, kad globālā zivju un jūras velšu industrijas izstāde svinēja savu atvēršanos. Patiesi fanīgs bija apstāklis, ka mazajā iekšpagalmā kopā ar mūsu MOKKA-e bija trīs automašīnas un tās visas bija 100% elektriskās.
Barselona neoficiāli skaitās kā Eiropas elektromobiļu galvaspilsēta un tajā it kā daļa vai pat visi likumsargi pārvietojas EV vai vismaz uzlādējamos hibrīdos, bet dzīvē atkal viss ir mazliet citādi. Elektrouzlādes punktu skaits pat pēc auto iebūvētās navigācijas liekas milzīgs, bet realitātē tās pārsvarā ir uzņēmumu vai viesnīcu jaudīgākas AC Wallbox versijas, kuru izmantošanas iespējošana ārzemniekam, kurš nerunā spāniski, visdrīzāk ir iespējama daļā lokāciju, bet tas aizņems vairāk laika nekā atrast lielāku un publiskāku DC uzlādes staciju, kuru pavisam nav daudz. Barselonā ir daudz elektrisko skūteru, elektrisko “dižskūteru” un pat motociklu (kas ir pilnīgs retums Ziemeļeiropā) un tiem tiešām ir ļoti daudz publisko uzlādes mini-staciju, kas gan ir 100% nederīgas automašīnai. Elektriskie autobusi arī šajā pilsētā nav retums un tiem ir izveidotas savas uzlādes stacijas daļējas arkas veidā pie speciālām pieturvietām, kur pabraucot zem konstrukcijas, autobuss paceļ miniatūru pantogrāfu (kā tramvajam, trolejbusam vai elektriskajam vilcienam) un veic ātro uzlādi. Zināmas negācijas radīja saziņa ar vietējo Katalonijas pašpārvaldi. Barselonā un tās apkaimē daļēji pateicoties arī aizrautībai ar elektriskajiem spēkratiem, ir izveidota pilsētas zemo izmešu zona (Barcelona low emission zone), kas ir salīdznoši liela un nosedz arī daudzas priekšpilsētas. Sākot no pagājušā gada septembra, sods par iebraukšanu tajā ar nereģistrētu spēkratu var sastādīt no 100 līdz pat 1803 EUR, kas nav maza summa, it īpaši, ja nav zināms, kā tiek vērtēts pārkāpums. Mūsu valstī izdotie elektromobiļu numuri ar “čipiem” te neskaitās un nav nolasāmi, lai gan kam tie radīti, ja ne Eiropai. Tas gan ir cits temats un skaidri redzams, ka Eiropā ar šiem numuriem ir pilnīgs “bardaks”. Svarīgi zināt, ka jāreģistrējas šajā sistēmā ir visiem, laikam pat velomobiļiem, atšķiras tikai biļetes cena. Esam reģistrējuši mašīnas šādās sistēmās, bieži no viedtālruņa un viesnīcas, nebija pārsteigums, ka sistēma, maigi izsakoties, ir nedraudzīga un procesa vidū pāriet uz lokālo valodu. Jāpiebilst, ka Katalonijā lokālā valoda nav spāņu valoda. Elektriskā MOKKA-e tika novērtēta par 7 EUR uz nedēļu, tika atsūtīts pat kaut kāds izdrukājams svītru kods, kas aizdomīgi izskatījās pēc ielīmējama vējstiklā ar “skoču” (atšķirībā no elegantās Šveices ātrgaitas ceļu izmantošanas uzlīmes, kuras iegāde arī šoreiz notika ne bez starpgadījumiem, jo naktī Šveices pilsoņi guļ nevis dauzās apkārt pa pasauli kā latvieši), bet tad pēc dienas atnāca e-pasts, ka Katalāņi pateicas par profila izveidi, par auto reģistrāciju, par pārskaitītajiem 7 EUR, bet viņu procedūra ir tāda, ka šīs atļaujas izsniegšana tiek izskatīta 20 dienas. Kāda starpība – darba vai kalendārās, jo mēs tad jau sen brauksim pa Rīgas ielām. Jāpiebilst, ka jāievada viņu sistēmā bija neiedomājams daudzums sensitīvas informācijas, ieskenētas auto tehniskās pases abas puses, ieskenēta ID karte, jāsniedz dati par auto iegādes laiku un vēl visāda cita visdrīzāk mārketingā vai paranoidālās neatkarības cīņas darbībās izmantojama informācija, kurai kopumā nav tieša ietekme uz vides kaitējuma novēršanu. Nesatraucāmies, jo paredzēts uzturēties bija privātā pansijā un tur taču ir vietējie, kas visu sakārtos. Atkal Nope! Acu blisināšana, nekā nezināšana un tad zvani uz vietējām institūcijām, kas visas mūsu Katalāņu namamāti pasūtija doties tālās jūrās uz Čūsku salas piekrasti pie nāriņām, kur nesen aizdevās Krievijas kara kuģis. Pī… ar daudz zvaigznītēm. Nekā personīga un nekā politiska, bet pēc vēl vairākiem īpatnējiem sociāli ekonomiskās darbības “varoņdarbiem” jau izstādes sakarā mēs jūtamies lepni, ka mūsu vietējā valdība un Rīgas pašvaldība nebūt nav dažādu bezjēdzību čempioni plašajā Eiropas Savienībā. Tālāk būtu jāseko vēl dažiem politiskas nokrāsas vēstījumiem, bet tā kā šis rakstu darbs varētu būt arī publisks – no tā atturēsimies. Jāpiebilst, ka katrs pats var iztēloties novēlējumus, kādus var izteikt pēc auto iekrautās kravas pārvietošanas ar rokām kopējā nostaigātā attālumā ~7 km pēc iPhone, ja vismaz divas dienas jau iepriekš ir izdarīts viss, lai šāds izklaides pasākums nenotiktu. Izstādes mēs iekārtojam 25+ gadus un esam būvējuši stendus praktiski visās lielākajās Vācijas hallēs, ekskluzīvajā Palexpo hallē Šveicē, kur arī ir savdabīgi nosacījumi, Francijā, Lielbritānijā, Polijā kā arī ASV, Izraēlā, AAE un citur, bet Katalāņi pārspēja visus ar iekšējās kārtības organizēšanu īpaši savdabīgā garšā. Vēl jāpiebilst, ka Spānijā pēc pandēmijas ir ļoti pasliktinājusies kriminogēnā situācija, ekonomikā vērojams pagrimums un tas viss var ietekmēt brīvbrīžu baudīšanu citādi populārajos galamērķos Ibērijas pussalā. Uzlādēt auto braucām uz tuvējo lielāko pilsētu Mataró, kurā bija uzlādes stacija, kas akceptēja mūsu kontaktkarti. Tā bija izvietota degvielas uzpildes stacijā, kas, savukārt apvienota ar pašapkalpošanās auto mazgātuvi, kuras sniegums bija aptuveni divas reizes kvalitatīvāks par jebkuru līdzīga profila vietu Rīgā un vēl arī vismaz divas reizes lētāks. Auto varēja iegūt spožu par 2 EUR, bet par 4 EUR aiz sākotnējās nezināšanas jau bija grūti izdomāt ko vēl var paveikt ar vismaz +60 grādu augstspiediena strūklu un jauki smaržojošo ķīmiju 12 minūšu laikā. Tātad kaut kas arī pozitīvs!
9. diena, kurā bija daudz jauku plānu – vienīgā, kas varētu līdzināties normālam izbraucienam ar auto pa skaistām vietām. 680 km – vēl pilnīgi normāls e-attālums. Startējām ap pieciem no rīta, auto tika uzkrauts iepriekšējā vakarā un līdzi bija saimnieces sarūpētās brokastis un kafija termosos. Tā kā bija paredzēts izbraukt pa kalniem un vēl Francijā viesoties pie draugiem – bijām plānojuši maršrutu mazliet vairāk un rūpīgāk. Uzreiz jāsaka, ka elektrodraudzīga Spānija tāpat kā Polija ir tikai pilsētās, jo tālākie pārbraucieni pa šosejām ir praktiski bez jebkādas iespējas uzlādēt elektromobili. Labi ka mājā bija vietējais Wallbox, lai gan ar CHAdeMO nevis CCS konektoru, bet ar papildu it kā parasto 220V izvadu, kas nāca tieši no kastes un lādēja ātrāk nekā sienas 220V rozetes Latvijā vai dažās viesnīcās pa ceļam. Šī arī ir būtiska nianse, ja viesnīca vai pansija jums saka, ka tai ir Wallbox – palūdziet, lai atsūta foto, jo viesiem paredzētais Wallbox var nederēt jūsu auto vai par to var tikt uzskatīts no pažobeles izvilkts 3 fāzu 380V kabelis ar lielo sarkano rūpniecisko rozeti, kurai 90% gadījumu jums nebūs vada vai īpašā lādētāja. Izbraucām ar 100% uzlādi kā no Čiekurkalna. Tas izglāba dienu. Plāns brokastīm un pirmajai ātrajai uzlādei bija pilsētā Manresa, kas atrodas aptuveni pusceļā no Barselonas virzienā uz kalnu pāreju uz Franciju pie Andoras. Pēc mūsu lietotās aplikācijas tur bija jābūt trijām stacijām, pēc PlugShare – veselām piecām. Drošs virziens. Tādēļ netaupot elektroenerģiju izbaudījām “garšīgos” maksas ceļa līkumus ceļoties kalnā gar pretējo pusi Abadia de Montserrat, kur bijām bijuši senākās vizītēs Spānijā ar auto. Pirmais pārsteigums iebraucot Manresa bija, ka nevienu no uzlādes stacijām nevarējām atrast nedz pēc adreses, nedz pēc aplikācijas vai pat Waze. Pamanījām AC uzlādi, kur kāds jau gulēja mašīnā, bet tā kā tā nebija atzīmēta aplikācijā kā mūsu RFID karti atbalstoša, turpinājām meklējumus, jo parasti nobīdes jau nav kilometros. Pirmā, ko atradām – pēc kartes pavicināšanas uz ekrāna izspīdināja daudzsološo Fuera de servicio. Disculpe las molestias! Var arī neatvainoties, tāpat skaidrs, ka kaste “noķīlējusi” jau pēc pārsvītrotās piktogrammas. OK. Pēc pāris minūtēm atradām Iberdrola staciju, kura arī bija primārais mērķis un PlugShare aplikācijā ir skaista tās bilde, kas datēta ar 2020. gada 17. februāri. Neticam savām acīm – stacija ir, tikai kabeļu vietā tukši caurumi un laikam jau arī tikpat tukšs kastes “vēderiņš”. Lielisks izvēles trio – meklēt pa ceļam pamanīto lēno AC ar nezināmu izcelsmi vai braukt atpakaļ uz Barselonu vai tomēr riskēt braukt kalnos uz vienīgo it kā mums derīgo tur uzrādīto Iberdrola. Varam garantēt, ka stāvot pie skaisti aplīmēta, kaut cik tīra, bet totāli izdemolēta uzlādes skapja pieņemt lēmumu vairs nav tik vienkārši. Braucam meklēt lēno AC, jo brokastu laiks jau sen pagājis un vienkārši gribas ēst. SEAT vēl pie tā stāv. Par laimi tur ir vairākas kolonnas, bet, protams, tikai ar savu vadu. Izkrāmejam to ārā no rūpīgi sapakotā bagāžas nodalījuma un trīcošām rokām liekam karti pie aparāta. Banzai – tas to atpazīst, lai gan aplikācijā vispār neeksistē. Uzlāde var sākties. Atklājas arī blakne – tāpat kā ABB ražotā biroja Wallbox mūsu pašu pagalmā, kaste ir niķīga un atverot auto durvis katru otro reizi nomet uzlādes procesu un autorizācija jāsāk no jauna, bet viss strādā. Slow food – good food. Izbaudām brokastis lēnām un nesteidzoties, izlemjot, ka riskēsim turpināt ceļu kalnos ar 80% un negaidīsim pavisam lēno posmu. Tuvumā ir municipālās policijas iecirknis un mēs varam vērot kā ekipāžas dodas cīņā par drošību Manresa pilsētā un cik no viņiem brauc ar vai bez maskām. Laikam tās, kurās normāli pārinieki – bez maskām, tie, kas ķīvējas – ar maskām. Valsts pārvaldei, iespējams, tomēr nebija notikusi brīvlaišana. Viņi, savukārt, neatrāva skatus no mūsu zilā numura, kas kopā ar koši zaļo un visdrīzāk vēl nekad neredzēto auto modeli piesaistīja nedalītu uzmanību, bet tautas kalpiem visdrīzāk bija strikts dienas grafiks un neviens nesāka izklaidi, lai noskaidrotu kas mēs tādi un no kurienes. Nākošā pietura pirms kalnu pārejas atrodas ļoti gleznainā pilsētiņā – Bellver de Cerdanya.
Foto: Jānis Ozers