Pareizāk, protams, būtu teikt – „pret”. Jo „par” šo eksperimentu un tā izpildījuma veidu balsot nu nekādi nevaru, ko esmu jau vairākkārt un no vairākām tribīnēm („Latvijas Avīze”, „Delfi”) teicis. Daudzi ir teikuši.

Tādēļ par iAuto piedāvājumu šajā tēmā startēt vēlreiz sākotnēji biju visai skeptisks. Kāda jēga runāt, ja Rīgas mērs pēc visiem maniem, citu žurnālistu, autobraucēju un arī pašu riteņbraucēju kritiskajiem, visai pamatotajiem un argumentētajiem izteikumiem turpina šādā garā – „Zinu, ir slikti, bet nākamgad būs vēl sliktāk, jo automobilis ir Rīgas centru sabojājis un tam no šejienes jāpazūd. Nepatīk velojoslas, ieviesīsim iebraukšanas maksu”.

Tā, lūk. Boss pateica. Un jūs turiet mutes!

Turēsim? Pieglaudīsim austiņas? Nespēju…

Tādēļ vēlreiz. (Un vēl daudzreiz – ja vajadzēs). Nekā īpaši jauna, vien daži mani, daži, manuprāt, spilgtākie kolēģu citāti, kurus plašākā apjomā variet atrast ar Google palīdzību..

 Elita Ercmane, PRAE sabiedrisko attiecību direktore

– Solot pārvietošanos Rīgas centrā padarīt ērtāku un drošāku visiem, izņemot personiskā autotransporta īpašniekus, realitātē pašvaldība ir izdarījusi tieši pretējo. Konkrēti Lāčplēša ielā, par ko esmu kompetenta kā tās ikdienas “lietotājs”, pārvietošanās ir kļuvusi ne tikai nekomfortablāka, bet arī bīstamāka pilnīgi visiem. It kā gājējiem vajadzēja justies drošāk un komfortablāk – riteņbraucējiem ir savas joslas, viņi vairs neapdraudēs gājējus uz ietvēm. It kā riteņbraucējiem vajadzēja justies drošāk un komfortablāk – viņiem taču tagad ir pašiem savas īpašās joslas. It kā sabiedriskā transporta pasažieriem arī vajadzēja justies komfortablāk – tā vismaz bija solīts. Bet nekā tamlīdzīga. Ieceres varbūt arī bija labas, taču izpildījums ir nožēlojams, lai neteiktu – noziedzīgs.

(Citāts no http://www.pietiek.com/raksti/velojoslas_gribets_jau_noteikti_bija,_ka_labak)

Ventis Didrihsons, arhitekts

– Velosipēds ir demokrātisks pārvietošanās veids pilsētā, tādēļ domājot par to lai palielinātu velobraucēju īpatsvaru – priekšplānā, kopā ar funkcionalitāti, ir jāstāda drošība un komforts. Velosipēdisti zina, ka lielākais drauds viņu drošībai ir automašīnas un nekomfortablākās vietas ir ielas ar intensīvu autosatiksmi. Risinājums, kur velojosla tiek atdalīta no brauktuves ar uzkrāsotu līniju ir pilnīgi NEPIEŅEMAMS. Laba velo infrastruktūra būs tāda, pa kuru skolēns brauks uz skolu un viņa vecākiem nebūs šaubas, ka tas ir droši. Tāpat kā projektējot veloceliņus, mērķauditorija ir nevis tie, kas brauc ar divriteni, bet tie, kas vēl nebrauc.

(Citāts no http://www.a4d.lv/lv/blogi/ventis-didrihsons/elizabetes-velo-joslas/)

Atis Jansons, „Latvijas Avīze”

– Rīgas centrs esot līdz kritiskam līmenim sabojāts. Un galvenie vainīgie pie tā ir pilsoņi, kuri par pārvietošanās līdzekli izvēlas auto.

Viens no glābējiem – velosipēds. Jā, tikai „viens no”. Citi ir tranzīta automaršrutu novirzīšana pa centru neskarošiem lokiem (dārgi projekti atrodas tikai sākuma stadijā), daudzstāvu un pazemes stāvvietu izbūve (arī dārgi), sabiedriskā transporta kvalitātes uzlabošana (atkal jāsaka – dārga, tādēļ lēna). Bet KAUT KO beidzot ir jādara!!! Un tādēļ veči zīmē velojoslas. Bet šī ir „pirmā skiču stadijas redakcija Rīgas veloprogrammai”, „pakāpeniska plāna realizācija paredzēta līdz 2030. gadam – šīs trīs ielas ir tās, kur var kaut ko sāk darīt bez pārbūves.  (T.Kokins, projekta autors), „zināmā mērā eksperiments ar cilvēkiem” (E.Daniševskis, līdzautors)…

Eksperiments gan, kungi. Galēji vienkāršots (tas pats E.Daniševskis ļoti skaisti stāsta, kā krustojumos varētu un vajadzētu visu skaisti iezīmēt, kā Lāčplēša un Brīvības ielu krustojumā pagriezienus aizliegt un citas alternatīvas piedāvāt). Sasteigts, lēts, iepriekš neizskaidrots. Tāpēc bez vairākuma izpratnes, pat naidīgi uztverts. Tāpat kā tie projektu aizstāvošie apgalvojumi, kuri nav pietiekami precīzi, kuros ir tendenciozas iezīmes.

Par riteņbraukšanu ziemas mēnešos un Kopenhāgenu, piemēram. Nu nav taču tie mūsu klimati tik līdzīga, kā te tiek stāstīts. Viņu decembris un janvāris ir „virs nulles” (Golfa straumes tuvums), ar lietutiņu nevis sniegu. Viņu nokrišņu daudzumi mazāki pat vasarā. Mums ir sniegs, pa kuru ar divriteni braukt grūti un absolūtam pilsoņu vairākumam bīstami…

Šā vai tā – joslas nu ir uzzīmētas. Un aizkrāsot tās autori negatavojas. Pat uz ziemu atļaut tās ignorēt – nē. Maz pa tām brauc divriteņu? Nils Ušakovs ir pārliecināts – pieradīs, sapratīs, brauks. Varētu mēram piedāvāt derības. Likme – zaudētājs vienu gadu drīkst braukt tikai ar divriteni. Nebrauks ne šogad, ne nākamgad. Drosmes un argumentu trūkst. Zinu tikai divus nopietnus kungus, kuri šogad kļuvuši par riteņbraucējiem. Vienam naudas benzīnam trūkst. Otrs, nejauši uz paģiru promilēm uzrāvies, bez šofera tiesībām palika. Un bērnus uz dārziņu vai skolu viņiem vairs nav jāved. Un velo stāvvietas pie viņu darbavietām ir…

Bet autobraucēju dzīve ir pabojāta. Ne jau tāpēc, ka Elizabetes iela nebūtu apbraucama. Ne tikai es to jau pirmajā nedēļā esmu iemācījies. Bet masas nezūdamības likums ir mūžīgs. Un sastrēgums neizzūd, bet pārvietojas uz citu vietu. Lāčplēša ielas un tagad grūtu kreiso pagriezienu Juglas virzienā varu elementāri pārcelt uz vienvirziena un „bezvelo” Stabu ielu. Varu. Nepiedāvājāt shēmu un skaidrojumu, izdomāšu pats. Ar smaidu. Bet nevajag par skaistu nākotni cīnīties ar paņēmieniem un apgalvojumiem, kas aizvaino vairākumu (un auto lietotāji tāds neapšaubāmi ir un vēl ilgi paliks).

Un baidīt ar iebraukšanas maksu – tas nu, kā saka, nav godīgi. Automobilisti jau sen par centra lietošanu maksā. 5000 maksas stāvvietas pagājušajā gadā „Rīgas satiksmei” deva vairāk kā sešus miljonus eiro ienākumu. Kādiem nolūkiem šis „nodoklis” tiek lietots?

Un vēlreiz Elita Ercmane:

– Sievieti var aplidot jūsmīgi, viduslaiku bruņinieku romanču noskaņās, var lietišķi un tieši, bet var arī alu laikmeta modē: ar rungu pa galvu, lai lieki nespirinās, un uz alu prom – tur arī apjēgs savu laimi. Tas, ko mēs jau redzam vairākās Rīgas centra ielās jau pašlaik, un tas, kas ir izziņots uz nākamo gadu, skaidri liek domāt par alu laikmeta variantu. “Vecmodīgā” varas un iedzīvotāju attiecību shēma ir vienkārša un skaidra: vai nu iedzīvotāji kaut ko patiešām vēlas, vai arī vara iedomājas, ka tai labāk zināms, kas tieši iedzīvotājiem ir labi un pareizi.

Bet jebkurā gadījumā sākumā būtu jābūt idejai. Skaidri noformulētai, praktiski īstenojamai, visiem saprotamai idejai. Nākamais solis – tiek vairāk vai mazāk rūpīgi noskaidrots, cik īstenojama ir šī ideja, kādi līdzekļi tam vajadzīgi un kādi būs rezultāti. Nevis padomiskā garā “mēs gribam, tātad izdarīsim” vai mūsdienīgākā noskaņā “visi dara tā, tātad mums arī tā vajag”. Kad tas viss ir noskaidrots un secināts, ka no idejas īstenošanas ieguvumu būs daudz vairāk nekā zaudējumu, tiek izstrādāts plāns, kas ir ne tikai īstenojams, bet arī iedzīvotājiem saprotams. Vai arī vara pieliek papildu pūles, lai veiktu izskaidrošanas darbu. Un tad jau – uz priekšu! Bet mūsu galvaspilsētas vara savā velojoslu ieviešanas drudzī ir ignorējusi faktiski visas šīs normālās, vispārpieņemtās secības sastāvdaļas.