Krievu mediji raksta par pilnīgi jaunu 1976.gada motociklu IŽ Jupiter-3 ar blakusvāģi, kas rūpnīcas iepakojumā un tikai 3 km nobraukumu, kādā vecā šķūnītī bija glabājies 38 gadus.
Automobiļu „laika kapsulās” saglabātajiem spēkratiem parasti ir vismaz dažu kilometru nobraukums, kas rodas pārvietojot tos līdz stāvvietai rūpnīcas produkcijas uzglabāšanas laukumā, pie dīlera vai īpašnieka garāžai. Ar motocikliem ir savādāk – divriteņu braucamrīku kompaktais izmērs un svars ļauj aiztaupīt šāda veida manipulācijas, tādēļ transportēšanai tos sapako jau rūpnīcas teritorijā.
Tieši tā padomjlaikā rīkojās Iževskas motociklu rūpnīca, kas transportēšanai izmantoja improvizētu, no zāģmateriāliem pagatavotu kasti, kurā patērētājiem tos nogādāja ar dzelzceļa un auto transportu. Vienu šādu kasti 1976.gadā Českeskas apgabals valsts noteiktajā sadales kārtībā nodeva mežrūpnieku rīcībā. Motocikls bija paredzēts teritorijas apbraukāšanai un kontrolei, taču mežsarga rīcībā bija labi uzturēts “IŽ Jupiter-2” un jauno tehniku viņš izmantot nesteidzās.
Braucamrīku ar visu rūpnīcas iepakojumu novietoja sausā šķūnītī, kur tas uzglabājās līdz pat 2014.gadam, kad par aizmirsto tehniku ieinteresējās īpašnieka mazdēls. Rūpnīcas dokumenti liecina, ka tas izgatavots 1976.gada 2.jūnijā, bet odometra rādījums ir „00003” km (redzams arī attēlā), kas radies, veicot testa braucienu rūpnīcas poligonā.
1976.gadā “IŽ Jupiter-3” ar blakusvāģi maksāja 1040 padomju rubļu, bet par čehu “Jawa-634” prasīja 1360 rubļu.
“IŽ Jupiter-3” tika ražots no 1971. līdz 1981.gadam. Motocikls bija komplektēts ar gaisa dzeses divcilindru rindas motoru, kas attīstīja 25 ZS (to gadu “Jawa-350” – 23 ZS) jaudu un strādāja pārī ar četru pakāpju pārnesumkārbu. Motocikla maksimālais ātrums bez blakusvāģa bija 120 km/h, bet vidējais degvielas patēriņš – 3,5 – 4,0 litri uz 100 km. 18 litru tvertne, kurā lēja ar eļļu sajauktu 76 markas benzīnu, varēja nodrošināt 400 – 500 km garu distanci.
Foto: fishki.net
