Autokross: septiņi zelta mirkļi “Mūsā”

Bauskā, “Mūsa Raceland” trasē,  2. un 3. jūnijā atgriezīsies FIA Eiropas autokrosa čempionāts, kas Latvijā pēdējo reizi notika 2014. gadā. Neatkarīgās Latvijas autosportistu pirmie starptautiskie panākumi bija saistīti tieši ar autokrosu, kas varbūt šodien daudziem no mums šķiet tikai amatieru sports (kā zināms, profesionāli autokrosa piloti ir tikai Čehijā), bet toreiz – deviņdesmitajos – mēs Eiropas autokrosu dēvējām par “dubļu pirmo formulu”! Jā, toreiz Haralda Šagbazjana izvirzītais lozungs “Latvietis – Eiropas čempions autokrosā” mūsu provinciālajā sabiedrībā daudziem likās līdzīgs Minhauzena pasakām. Jo kurš gan varēja iedomāties, ka Reinis Nitišs reiz izcīnīs bronzas medaļu FIA Pasaules rallijkrosa čempionātā?! Un kurš gan toreiz varēja nosapņot, ka Andris Dambis reiz brauks Dakārā, Jānis Horeliks – Paikspīkā un Konstantīns Calko – Lemānā… 

Eiropas čempionāta Latvijas posms notika no 1990.gada līdz 2014.gadam, un šis Latvijas autosportam ilgus gadus bija sezonas galvenais notikums. Tagad, pēc trīs gadu pauzes, Mūsas trase piedzīvos jau 25 Eiropas čempionāta posmu, tāpēc ir iemesls atskatīties uz aizvadīto gadu septiņiem spilgtākajiem sacīkšu mirkļiem.

#1 Pēteris Neikšāns, 1990. Latvija var!

1990.gadā Mūsas trasē pirmo reizi notika Eiropas čempionāta sacensības, un tas  bija pavisam īpašs notikums, kas sporta līdzjutēju aprindās izraisīja nebijušu ažiotāžu. Tolaik autokrosā vēl startēja rallijā jau aizliegtās neprātīgi jaudīgās “B grupas” mašīnas, bet lielo bagiju klasi neoficiāli godāja par autokrosa “pirmo formulu”. Latvija tobrīd vēl atradās Padomju Savienības sastāvā, tāpēc daudzi no eirokrosa līderiem neriskēja veikt tālo ceļu un apgrūtinošo robežu šķērsošanu, lai nokļūtu “dzelzs priekškara” šaipusē. Jaunais, ambiciozais vācietis Rolfs Folands ar savu “Audi 90 Quattro” togad atbrauca uz Latviju un uzvarēja Mūsā, sezonas beigās kļūstot par Eiropas čempionu. Ātrākais pilots trasē – 1988.gada čempions Augusto Čezāre (Lancia Delta S4) piedzīvoja neveiksmi, un mūsu Pēteris Neikšāns ar pilnpiedziņas “Moskvič-Aleko” pirmo reizi iekaroja Eiropas goda pjedestālu, piekāpjoties tikai Folandam. Sezonas pēdējā posmā Itālijā Neikšāns atkal finišēja otrais, līdz ar to ierindojoties 4. vietā čempionāta kopvērtējumā, kas bija Latvijas autosporta vēsturē vēl nepieredzēts panākums! Neikšāns pat ar krievu tehniku pierādīja, ka latvieši Eiropas autokrosā var būt konkurētspējīgi. Bez šiem diviem 1990. gada pjedestāliem, iespējams, nebūtu visa turpmākā…

#2 Gints Bujāns, 1993. Pirmā uzvara Eiropā.

Gints Bujāns pirmais no latviešiem ieguva Eiropā konkurētspējīgu tehniku — A grupas “Lancia Delta Integrale”. 1992. gadā viņš izcīnīja 3. vietu Austrijā, 4. vietu Holandē un 7. vietu kopvērtējumā, taču Mūsā bija spiests izstāties. Bauskas posmā par uzvaru cīnījās Rolfs Folands ar “Audi Quattro” un divi ar B grupas auto bruņoti dienvidnieki — Džankarlo Steka ar “Lancia Delta S4” un Fabriss Morīzs ar “Peugeot 205 Turbo16”. Andris Dambis esot sēdējis Mūsas tribīnēs un domājis – kā gan vispār šādā trasē var pabraukt tik ātri! 1993. gadā B grupas mašīnas salonauto klasē startēt vairs nedrīkstēja. Mūsā risinājās čempionāta 7.posms, bet līderis Folands jau bija guvis 5 uzvaras. Šoreiz viņa galvenie konkurenti bija ar “Renault 21 turbo” bruņotie krievi Makarovs un Jerofejevs. Finālbraucienam kvalificējās četri latvieši  – Gints Bujāns, Haralds Šagbazjans (Moskvič-Aleko), Andris Kārkliņš un Aivars Laipnieks (abi Lada Samara), tomēr uz augstām vietām varēja pretendēt tikai Bujāns ar savu “Lancia”. Līdzjutēji  cerēja, ka viņš var finišēt uz pjedestāla, taču tam, ka Gints pieveiks vareno Folandu, šķiet, neticēja par lielākie optimisti. Taču Mūsas trasē Gints Bujāns bija neapturams un pirmais no latviešiem vinnēja Eiropas čempionāta posmu! Likās – nu tik maisam gals ir vaļā, taču turpmākos pāris gadus latvieši uz Eiropas goda pjedestāla netika.

#3 Jānis Kļaviņš, 1996. Debitants rada sensāciju.

No dramaturģijas viedokļa 1996.gads bija visu laiku labākā izrāde. Latviešiem Mūsā vēl nekad nebija bijis tik daudz uzvaras pretendentu – Andris Dambis (Ford Escort), kurš tikko bija nosvinējis savu pirmo Eiropas posma uzvaru Novapakā, Aldis Zēbergs (Toyota Celica), kurš pagājušajā gadā Mūsā tikai motora defekta dēļ zaudēja drošu uzvaru finālā, pieredzējušais Gints Bujāns (Lancia Delta Integrale), kurš uzrādīja labāko apļa laiku treniņbraucienos, un ambiciozais Šagbazjans, jeb “Šahs”, kura rīcībā tobrīd bija Latvijā jaudīgākā sacīkšu mašīna – 350 zirgspēku “Audi Quattro”. Pēc pirmās braucienu sērijas līderu sešiniekā bija četri (!) latvieši un tikai divi vācieši – vietu kārtība: Zēbergs, Dambis, čempionāta līderis Manfrēds Pommers, Šahs, Bujāns un iepriekšējā gada čempions Rolfs Šairers. Pēc trim braucienu sērijām lielajā finālā uz starta stājās četri latvieši – pirmajā rindā Zēbergs un Dambis, trešajā rindā Šahs, bet pēdējā rindā – 18 gadus jaunais Jānis Kļaviņš, kurš, braucot ar Pētera Neikšāna veco “Moskvič-Aleko”, labāko desmitniekā iekļuva pēdējā brīdī, izcīnot 2.vietu “B” finālā. Lielais fināls sākās ar masveida sadursmēm pirmajā un otrajā līkumā, kurās cieta Dambja un Šaha mašīnas, bet pirmo apli skatītāju ovāciju pavadībā kā pārliecinošs līderis pabeidza Aldis Zēbergs! Diemžēl, ventspilnieka lidojumu pretī uzvarai pārtrauca ātrumkārbas defekts…  Toties jaunais Kļaviņš savās pirmajās Eiropas čempionāta sacīkstēs nerespektēja autoritātes un pieveica pašreizējo titula īpašnieku Rolfu Šaireru, sensacionāli izcīnot 3.vietu! Eksperti atzīmēja, ka zem Šairera “VW Golf” virsbūves paslēptā “bagija” 2.0 litru dzinēja jauda bija aptuveni 250 zirgspēki, bet Kļaviņa mašīnas forsētā “VAZ” 1.8 litru motora jaudas maksimums pat teorētiski nevarēja pārsniegt 180 ZS robežu. Ne velti Latvijas sporta presē bija lasāmas prognozes, ka tieši Jānis Kļaviņš pēc kādiem trim gadiem varētu kļūt par pirmo latvieti – Eiropas čempionu.

#4 Andris Dambis, 1998. Mūsējais – līderis Eiropā.

Mūsā togad risinājās Eiropas 7.posms. Iepriekšējos posmos visas uzvaras savā starpā bija sadalījuši 3 sportisti – lietuvietis Aurēlijs Simaška, vācietis Helmuts Vilds un mūsu Andris Dambis, kuram izdevās tiešā cīņā pieveikt Vildu viņa mājās Vācijā. Pie tam visos 6 iepriekšējos posmos Dambis bija finišējis uz goda pjedestāla! Mūsā no 10 finālistiem tieši puse bija latvieši – Andris Dambis, Aldis Zēbergs, Vladislavs Šlegelmilhs, Jānis Kļaviņš un Uģis Traubergs, kurš pirmo reizi brauca ar Šaha “Audi Quattro”. Dambis aizvadīja perfektu sacīksti un atkal tiešā cīņā pārspēja Vildu. Finišā, milzīgu ovāciju pavadībā, pirmoreiz divi latvieši kāpa uz goda pjedestāla – pirmais Dambis un trešais Šlegelmilhs! Latviešiem šī bija tikai otrā Eiropas uzvara Mūsā. Andrim Dambim šī bija viņa trešā uzvara Eiropas posmos. Taču, galvenais, ka Andris Dambis pēc Mūsas kļuva par pārliecinošu čempionāta līderi! Sauklis “Latvietis – Eiropas čempions!”, kuru vēl pirms 5 gadiem daudzi autosporta sabiedrībā atklāti apņirdza, tagad varēja kļūt par realitāti.

#5 Uģis Traubergs, 2000. Viss pjedestāls latviešiem.

2000.gadā Eiropas čempiona tituls tika dalīts latviešu savstarpējās cīņās – brāļi Traubergi pret Andri Dambi visas sezonas garumā, pārējiem eiropiešiem paliekot statistu lomās. Traubergi ar “LMT” finansiālo atbalstu bija sagatavojuši divas identiskas oranžas “Ford Escort” mašīnas un strikti sadalījuši lomas – Uģis cīnās par uzvaru, bet Ivo piebremzē konkurentus. Tā nu sanāca, ka galvenais konkurents, ko vajadzēja piebremzēt, bija Andris Dambis ar dzelteno “VW Golf”. Mūsā notika čempionāta 7.posms. Pirms tam iepriekšējos 6 posmos bija uzvarējuši tikai latvieši. Togad dažādu (galvenokārt finansiālu) iemeslu dēļ nestartēja Bujāns un Kļaviņš, bet “Šahs” jau bija kāris savu ķiveri vadzī. Tomēr salonmašīnās mūsējo bija vairāk, nekā ārzemnieku. Finālbraucienā uz starta izgāja seši latvieši (brāļi Traubergi, Aldis Zēbergs, Andris Dambis, Valdislavs Šlegelmilhs, Aigars Nitišs) un četri ārzemnieki, pie tam pirmajās divās starta rindās starp mūsējiem bija iespraucies viens pats čehs Brožeks. Bija jānotiek ļoti lielam un nepatīkamam pārsteigumam, lai nevinnētu kāds no latviešiem. Visi līdzjutēji ar nepacietību gaidīja atrisinājumu “milžu cīņai” – Andris Dambis pret Uģi Traubergu, taču Ivo Traubergs starta taisnes beigās nedaudz piebloķēja Dambja auto, ļaujot izrauties priekšā brālim Uģim, kā arī Šlegelmilham un Brožekam. Dambis aizvadīja cīņu par 5.vietu ar Zēbergu, bet vēlāk piedzīvoja sadursmi ar Brožeku. Skanot Latvijas himnai, Mūsā tika pacelti trīs sarkanbaltsarkanie karogi, un uz pjedestāla kāpa brāļi Traubergi un Aldis Zēbergs.

#6 Aldis Zēbergs, 2004. Beidzot viņš to paveica.

2000.gadā Traubergi savu plānu izpildīja, Dambis, jau atkal sezonu pabeidzis otrajā vietā, pameta krosu, jo Eiropas titula dalīšana ar brāļiem nebija tik godīga, kā gribētos. 2001. gadā savu pēdējo sezonu aizvadīja Bujāns, iegūstot vicečempiona titulu. Un tad apklusa mūsu 90.gadu varoņu mašīnu motori… Kopš 2002.gada Eiropas autokross “Divīzijā 1” vairāk līdzinājās Krievijas atklātajam čempionātam, jo par uzvarām sacentās ar spēcīgām WRC klases mašīnām bruņoti Maskavas un Tatarstānas braucēji. No latviešiem kā pēdējais mohikānis palika Aldis Zēbergs. Viņš vēl bija izsalcis pēc uzvarām, tāpēc turpināja cīņu ar konkurentiem, ar tehnikas problēmām, ar finansējuma trūkumu. No 2000. līdz 2003. gadam Aldim trīs sezonas pēc kārtas – 4.vieta kopvērtējumā. Taču 2004.gada vasarā Mūsas tribīnes pieskandēja sen nedzirdētas līdzjutēju gaviles, jo Zēbergs ar savu daudz pieredzējušo “Toyota Corolla” rādīja brīnumus, kvalifikācijas braucienu summā izcīnot 3.vietu. Finālbraucienā, izmantojot abu favorītu Airata Šaimijeva un Rustema Minnihanova sadursmi pirmajā līkumā, Aldis izrāvās priekšā, un visus 7 apļus brauca nekļūdīgi, nedodot ne mazāko iespēju sevi apsteigt čempionāta līderim Šaimijevam ar acīmredzami jaudīgāku mašīnu. Pārpildītās tribīnes Aldi finišā sveica ar hokeja cienīgām ovācijām! “Šo panākumu Mūsā gaidīju tik ilgi, ka gandrīz jau biju zaudējis cerības”, pēc finiša teica Aldis, “šogad es mērķēju uz vietu sešiniekā, jo krievu sportistu WRC mašīnas par apmēram 150 “zirgiem” pārspēj manu auto, tomēr pastāvēja klusa cerība uz trijnieku.”

 #7 Jānis Bogdanovičs, 2005. Cerība bija atkal dzīva.

2005.gadā Eiropas čempionāta Latvijas posmā debitēja brāļu Traubergu sensenais sāncensis Jānis Bogdanovičs. Pirms tam ar “Peugeot 206” priekšpiedziņas klasē viņš gan autokrosā gan rallijkrosā Latvijā, Baltijā un Ziemeļeiropā bija uzvarējis visu iespējamo. Mūsā, savā pirmajā startā ar pilnpiedziņas “Ford Focus T16 4X4”, Jānis jau pirmajā braucienā tiešā cīņā pārspēja gan trīskārtējo Eiropas čempionu Helmutu Vildu, gan aktuālo čempionu Airatu Šaimijevu, bet otrajā braucienā… apmeta divus kūleņus, kad visnepiemērotākajā brīdī salūza stūres pastiprinātājs. Tomēr Latvijai atkal bija iemesls turēt īkšķus un cerēt uz panākumiem, jo Jāņa “Focus” bija gandrīz WRC klases auto. Diemžēl, skarbajiem krosa apstākļiem tas bieži vien izrādījās nepietiekami robusts, taču Bogdanoviča uzvara 2007.gadā Francijā uz ilgu laiku palika pēdējais lielākais Latvijas autokrosa panākums Eiropā. Daudziem noteikti vēl atmiņā ir 2009. gads un visu laiku efektīgākā avārija Mūsas trasē, kad otrajā līkumā pilnā ātrumā notika trīs mašīnu sadursme un divas no tām ilgi kūleņoja viena otrai pāri līdz pat trases apmalei. Šī avārija iznīcināja Bogdanoviča “Ford Focus” un viņa turpmāko karjeru Eiropas autokrosā. No tā brīža Latvijas autokrosa fani joprojām pacietīgi gaida jaunu varoni, kurš spētu turpināt mūsu slavenās tradīcijas salonauto klasē.